Ceļā uz kapitālo remontu atkritumu apsaimniekošanā un šķirošanā

Jānis Aizbalts, SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs

Kamēr Rīga veido aptuveni 40% no visa Latvijas atkritumu apjoma, atkritumu šķirošanas infrastruktūras ziņā tā kotējas krietni zem vidējā Latvijas pašvaldību līmeņa. Nu jau visiem ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādu situāciju Latvijas galvaspilsētā sasniegt vērā ņemamu kopējo atkritumu šķirošanas līmeni valstī un izpildīt arī Eiropas Savienības (ES) noteiktās prasības ir faktiski neiespējami. Ir arī skaidrs, ka ar virspusēju eiroremontu cauri netiksim, bet jāveic kārtīgs kapitālais remonts. Remonta pirmos aizmetņus ieliek gaidāmās pārmaiņas no 20.maija, kā rezultātā galvaspilsētā atkritumu šķirošana varētu piedzīvot krietnu izrāvienu.

Atkritumu apsaimniekošanā Rīgā – mazā anarhija

Atskatoties vēsturē, jau 2012.gadā Satversmes tiesa lēma, ka atkritumu apsaimniekošana Rīgā nenotiek tiesiski. Tā kā uzņēmumi, kas tirgū strādāja, nebija droši par to, vai un cik ilgi tiks turpināti līgumi, atkritumu apsaimniekošanas nozarē iestājās pamatīga dīkstāve. Principā lielākā daļa galvaspilsētas tirgus spēlētāju veica tikai minimālas investīcijas pamata pakalpojumu nodrošināšanai, bet sistēmas attīstība nenotika. Pirmās indikācijas un versijas par to, kādu modeli atkritumu apsaimniekošanās Rīgas dome plāno izvēlēties, izskanēja vien 2017.gadā. Pēc tam uz publiskās privātās partnerības (PPP) balstītiem nosacījumiem tika izsludināts grandiozs divdesmitgades iepirkums, paredzot apjomīgas uzņēmumu investīcijas un līdz ar to arī strauju šķirošanas infrastruktūras attīstību. Iepirkums sevi neattaisnoja, jo ar lielu blīkšķi izgāzās, uz to brīdi radot pamatīgu haosu arī politikas veidotāju gaiteņos, lai haoss ar neizvestu atkritumu kaudzēm nesāktos māju pagalmos.

Jauns iepirkums – jaunas cerības šķirošanai

Pāris mēnešus Rīgā dzīvoja ārkārtējās situācijas apstākļos. Tās laikā tika izsludināts jauns iepirkums, kurā mēģināts sabalansēt gan veselīgas konkurences prasības, gan investīcijas kopējā sistēmā. Septiņu gadu līgums paredz ne vairs zelta olas groziņā, bet kvalitatīvu pamata pakalpojumu, pieejamu infrastruktūru šķirošanai un vidi saudzējošāku atkritumu izvešanas autoparku Rīgas ielās. Mūsu apkalpotajās teritorijās, Rīgas Ziemeļu rajonā un Vidzemes priekšpilsētā, gan mērķējam krietni augstāk – līdz 2021.gada nodrošināt, ka vismaz 40% mūsu klientu radīto atkritumu nonāk pārstrāde, nevis atkritumu poligonā. Šobrīd Rīgā vidēji tie ir tikai 13%, kamēr mums – 25%. Tāpēc, cik nu ļaus mūsu investīciju plāni, ko jau tagad sašūpo arī Covid-19 radītā krīze, investēsim gan šķirošanā, tostarp individuālos risinājumos privātmājām, gan arī videi draudzīgākā transportā un klientiem ērtos tehnoloģiskajos risinājumos, piemēram, grafiku apskatei un rēķinu apmaksai. Vienlaikus līdz ar šķirošanas plašāku pieejamību un sagaidāmo sašķiroto atkritumu apjoma kāpumu, arvien aktuāls kļūs jautājums – kur un kā šos materiālus varēsim pārstrādāt? Un, vai lielāka atbildība par savu tirgū novietoto preci un tās iepakojumu, nav jāuzņemas arī pašiem ražotājiem?

Piesārņotājs maksā – vai vienmēr?

Kopējā sadzīves atkritumu apjomā iepakojums veido aptuveni 40%. Vienlaikus ik gadu palielinās ES prasības  tam, cik daudz iepakojuma būtu jāatgūst. Šobrīd vidēji ap 60% no visiem iepakotājiem tiek sašķiroti un nodoti pārstrādei. Latvija un ES arvien paaugstina prasības, taču patlaban atbildība lielā mērā gulstas uz atkritumu apsaimniekotāju un patērētāju pleciem. Mēs ik gadu investējam simtiem tūkstošus eiro, lai nodrošinātu plašāku atkritumu šķirošanas pieejamību, taču tirgū vēl arvien masveidā nonāk nepārstrādājami iepakojumi, par kuriem atbildību vajadzētu uzņemties pašiem ražotājiem. Kā rāda mūsu pieredze, pat, cilvēkiem uzcītīgi šķirojot, dalītās vākšanas konteineros nonāk vismaz 10-30% pārstrādei nederīgu materiālu. Par tiem finansiālu slogu šobrīd uzņemas atkritumu apsaimniekotājs, kurš tos nogādā par saviem līdzekļiem apglabāšanai poligonā.

Daudzās ES valstīs jau darbojas princips “piesārņotājs maksā” un sistēma sevi ir teicami attaisnojusi. Tas nozīmē, ka par nepārstrādājamu iepakojumu atbild ražotājs, kurš attiecīgi var izvēlēties – ievietot savus produktus pārstrādājamos iepakojumos, vai tomēr izvēlēties citu ceļu – par to apsaimniekošanu maksāt vairāk. Šāda veida sistēma veicina ES prasību izpildi un arī ievērojami atvieglo šķirošanu, pārstrādi un veicina attīstību.

Šķirošanas sistēma nespēs izdzīvot bez “zaļā iepirkuma”

Uzņēmumi var likt konteinerus, cilvēki šķirot un pārstrādātāji ražot jaunas izejvielas vai produktus, bet tās ir efektīvi jāizmanto tālāk jaunu produktu ražošanā, ceļu būvē, būvniecībā u.t.t.. Piemēram, Rīgā no 20.maija jau tiks nodrošināta arī bioloģisko atkritumu šķirošana. Tā kā šobrīd tikai dažās pašvaldībās šķiro bio atkritumus, jautājums ir, kā Rīgas apjomi iekļausies kopējā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā un kādas būs iespējas to tālāk izmantot pēc apstrādes Getliņu poligonā? Šajā gadījumā būtiska loma būtu tieši “zaļajam iepirkumam”, kas motivētu uzņēmumus ražošanā izmantot jau pārstrādātus materiālus, piemēram, ceļmalu labiekārtošanā izmantot tehnisko kompostu, kas ražota no bioloģiskajiem atkritumiem. Sporta laukumu segumos prioritāri klāt gumijas segumu, kas izgatavots no pārstrādātām riepām, bet asfaltam pievienot pārstrādātas plastmasas vai riepu granulas. Šobrīd diemžēl Latvijā ar “zaļo iepirkumu” tiek praktizēta vien vietējo vai eko ražojumu iegāde, taču ne resursu atkārtota izmantošana. Izsīkstošās dabas izejvielas maksimāli ir jāaizvieto ar otrreizējām izejvielām, ko iegūstam gudri apsaimniekojot un pārstrādājot pašu radītos atkritumus.

Aplūkojot visu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu kopskatā, nevis atrauti skatot tikai kādu tās daļu, varam secināt, ka gan Rīgā, gan arī Latvijā šobrīd veicam eiroremontu. Taču, lai pilnvērtīgi izmantotu atkritumu šķirošanas un pārstrādes iespējas, bez kardinālas domāšanas maiņas jeb kapitālā remonta neizteiksim. Jābūt ne vien infrastruktūrai un iedzīvotāju paradumu maiņai, bet arī ļoti mērķtiecīgai valsts politikai, kas stimulē šos resursus atgriezt ekonomikā un radīt ar tiem jaunu vērtību, darbavietas un galu galā arī nomaksātus nodokļus valsts budžetā.