Laikraksts Diena: Iespēja pārtapt izgāztuvē

Nozares pārstāvji atzīst – šobrīd Latvijā iespējams ievest jebkādus atkritumus

Latvijas atkritumu apsaimniekošanas sistēmā nepieciešamas radikālas izmaiņas. No 2030. gada Eiropas Savienības valstīs tikai 5% atkritumu drīkstēs noglabāt, un tas faktiski ir tik daudz, cik paliek pāri pēc nepārstrādājamu atkritumu sadedzināšanas.
Lai gan Latvija nespēj tikt galā ar saviem atkritumiem, ik gadu importā tiek ievesti simti tūkstoši tonnu atkritumu, turklāt arī bīstamo. Tas tādēļ, ka Eiropas Savienības robežās šīm plūsmām nav nozīmīgu ierobežojumu, bet Latvijā no atkritumiem var atbrīvoties ļoti lēti. Zviedri, briti, vācieši dzen uz Latviju atkritumu kravas, jo dabas resursu nodoklis pie mums ir zemāks un pat legāli nodot atkritumus ir daudzkārt lētāk.

Manipulē ar kravu kodiem

Pēc tam, kad daļēji izdega nelegālā izgāztuve Jūrmalā, teritorija tika sakopta par valsts naudu. Darbus veica atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums Clean R. Valdes loceklis Guntars Levics par milzīgo kvantumu uz Latviju atgādāto plastmasas atkritumu spriež: «Vai nu tur kāds labi nopelnīja, vai smagi pārrēķinājās.» Bet nepārrēķinājās vis. Citiem Latvijas pārstrādātājiem tieši šie it kā otrreizējai pārstrādei sagatavotie materiāli piedāvāti jau pirms trim gadiem, tostarp Eco Baltia grupas uzņēmumiem. Eco Baltia vide direktors Jānis Aizbalts stāsta, ka patiesībā tie bijuši nešķiroti atkritumi. No tāda apjoma uzņēmums atteicies. Kad neviens gribētājs tā arī neatradās, šīs 20 000 tonnas tika izmētātas pa kaktiem Sējas novadā, Jelgavā, Olainē, bet lielākais apjoms – Jūrmalā. Kāpēc neviena uzraugošā institūcija to nepamanīja? J. Aizbaltam ir versija: «Legāli strādājot, mūsu peļņas marža ir 5–7%. Šis ir kapeiku bizness. Bet zviedri samaksāja kaut kādai kaktu firmai pusmiljonu, un tā ir tīrā peļņa. Lūk, tas ir bizness ar lielām naudām – pietiek i administratīvajai komisijai, i vides inspektoriem.»
Šī shēma atklāj prāvu robu atkritumu saimniecības regulējumā. Neviena institūcija nepārbauda, ar kādiem kodiem kravas tiek ievestas, ne arī to, vai šie kodi atbilst patiesajam kravas saturam. Tāpēc atkritumi tiek uzdoti par otrreiz pārstrādājamiem materiāliem un tiek vesti uz Latviju. Tie pat neparādās oficiālajā statistikā, kas atkritumus legāli importējošiem uzņēmumiem jānodod katru gadu. Un arī te iespējamas manipulācijas – uzņēmumu var likvidēt, var pārrakstīt kravu uz citu uzņēmumu. Līdz ar to patiesie ievesto kravu apjomi ir daudz lielāki.
Kā parāda oficiālā statistika, importēta tiek vai visa Mendeļejeva tabula, kaut gan atbilstošu pārstrādes rūpnīcu un jaudu mums nav. Visdažādākie metāli, organiskās un neorganiskās vielas ar bīstamiem piemaisījumiem, iesaiņojumi, ko nepārstrādājam, plašā spektrā arī bīstamie atkritumi. Šķīdinātāji, skābes, laboratoriju darba pārpalikumi.
Oficiāli 2015. gadā Latvijā ievestas 1738 tonnas bīstamo un 324 114 tonnas parasto atkritumu. Taču tādi gadījumi kā Jūrmalā statistikā neparādās. Citās Eiropas valstīs var ievest tikai tos atkritumus, ko iespējams pārstrādāt, un ir melnais saraksts ar vielām un lietām, ko ievest nedrīkst. Latvijas robežas ir pilnīgi vaļā. Dramatizēts, taču patiesībai atbilstošs ir Eiropas Parlamenta deputāta Andreja Mamikina paziņojums, ka Latvija kļūst par bagāto Eiropas valstu izgāztuvi: «Mums ir jāaizliedz ievest mūsu valstī atkritumus pārstrādei vai arī tas jādara stingras kontroles uzraudzībā!»

Starpība – 25 vai 150 eiro

To, ka regulējumā ir problēmas, atzīst arī Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere: «Mums atkritumu ievešanas sistēmā nav noslēgti iespējamie apkārtceļi.» Kravas pavaddokumentos ierakstot kurināmais materiāls vai otrreizēji pārstrādāti atkritumi, valstī ievest iespējams jebko. Vides eksperti spēj atšķirt, piemēram, polietilēnu no polistirola vai polipropilēna, bet robežsargs un muitnieks nespēj. Uz tā arī balstās šī biznesa shēma.
Jūrmalas gadījumā atkritumi tika aizdedzināti ļaunprātīgi, taču haotiski izmētātas nešķirotu atkritumu kaudzes var arī pašaizdegties. Tajās izdalās metāna gāze, kas ir sprādzienbīstama. Pulverveidīgie atkritumi berzes rezultātā elektrizējas. Tātad šis puslegālais imports rada gan vides piesārņojuma, gan ugunsbīstamības risku. Šengenas līgums aizliedz noglabāt atkritumus citā valstī, taču atļauj tos pārstrādāt. Britiem un zviedriem ir vienalga, kas ar šiem atkritumiem notiek tālāk, un viņiem izdevīgums ir acīmredzams – pie sevis viņi maksātu 150 eiro par tonnu. Kaktu firmai Latvijā viņi samaksā 25 eiro. «Ja tas netiks apturēts, mēs patiešām kļūsim par atkritumu zemi,» secina Rūta Bendere.
Ņemot vērā vājo uzraudzību, pat grūti pateikt, kas Latvijai ir lielāka problēma – ievestie vai pašu radītie un neapsaimniekotie atkritumi. Pietiek atvērt sludinājumu portālu ss.lv, lai ieraudzītu desmitiem aizdomīgu piedāvājumu apsaimniekot atkritumus – bez firmu nosaukumiem, bez jebkādām norādēm, kur šie atkritumi tiks likti pēc aizvešanas. Citās Eiropas valstīs atkritumu apsaimniekošanas nozare ir komplicēts un saprātīgs mehānisms no vides un cilvēka sadzīvošanas viedokļa.

Tā dara Vācijā

Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K jūlijā apmeklēja Vāciju, izmantojot kompānijas MUEG uzaicinājumu iepazīties ar tās īstenotajiem vides sanācijas projektiem un atkritumu pārstrādes rūpnīcām.
Vācieši pārstrādā praktiski visu – sadzīves atkritumus, bīstamos atkritumus, būvgružus, jo apglabāt atkritumus, kā tas pieņemts pie mums, ir aizliegts. Turklāt viņi no tā gūst taustāmu labumu. Uzņēmuma vadītājs Ulfs Leistikovs neslēpj: «Mēs saņemam naudu par atkritumu pieņemšanu un saņemam, kad pēc pārstrādes to pārdodam būvfirmām. Šis ir labs bizness!» Viņi pat iemanījušies atsevišķi pārstrādāt ģipškartona plāksnes, pilnībā atgūstot ģipsi un atdalot papīru, ko iespējams otrreizēji izmantot. Daļa atkritumu tiek sadedzināta, taču arī tas notiek gudri. MUEG mātes kompānija Remondis atkritumu dedzinātavu uzbūvēja Štasfurtē līdzās sodas ražotnei. Tādējādi elektrība un tvaiks, ko iegūst, sadedzinot 380 000 tonnu atkritumu gadā, tiek lietderīgi izmantoti. Lielisks sadarbības piemērs starp savstarpēji nesaistītiem uzņēmumiem. Un pārsteidzoša ir tīrība, kas valda šajās un citās ar atkritumu biznesu saistītajās rūpnīcās.
Arī Latvijā būs nepieciešama sava atkritumu dedzinātava, lai izpildītu Eiropas Savienības prasību par pāreju uz bezatkritumu politiku, atzīst Eco Baltia vide vadītājs Jānis Aizbalts. Taču dedzinātavas rentabla darbība iespējama tikai ar nosacījumu, ka importa shēmošana un atkritumu izgāšana mežā nav ne izdevīga, ne atļauta, ar nosacījumu, ka sabiedrība sāk šķirot atkritumus. Pēc Jūrmalas ugunsgrēka Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K uzdeva vairākus jautājumus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai: kāpēc Latvijai vajag importēt atkritumus, ja jau ar pašu radītajiem galā netiekam? Vai šāda uzņēmējdarbība ir savietojama ar vides aizsardzības mērķiem? Vai atkritumu importu arī turpmāk iecerēts veicināt? Galvenā atbilde – importu veicināt nav plānots, taču pašlaik notiekošie atkritumu pārvadājumi atbilst normatīvo aktu prasībām. Tātad atliek secināt, ka normatīvie akti jāmaina.

***

Atkritumu imports

Importētie bīstamie atkritumi (gads, tonnas)

2011. – 3014,84

2012. – 6062,25

2013. – 1959,22

2014. – 2983,04

2015. – 1738,15

Importētie sadzīves un ražošanas atkritumi (nav bīstami)

2011. – 183 944,27

2012. – 371 748,85

2013. – 219 993,61

2014. – 320 936,53

2015. – 324 114,34

Dati: VARAM, 2016. gads vēl nav apkopots

Analizējot ugunsgrēka cēloņus Jūrmalas nelegālajā izgāztuvē, jāsecina, ka kontroles trūkuma dēļ no citām valstīm ir iespējams Latvijā ievest visdažādākos atkritumus, kurus neviens negrasās pārstrādāt. Lielāko daļu Latvijā saražoto atkritumu nepārstrādā, bet krauj kaudzēs, apdraudot vidi un iedzīvotāju veselību. It kā ar pašu radītajiem pārpalikumiem nebūtu gana, uz Latviju šķietamai pārstrādei tiek sūtīti arī citu valstu atkritumi.
Uzņēmuma Eco Baltia vide šķirošanas un kraušanas laukumi ir pierādījums tam, ka iedzīvotāju šķirotie atkritumi nonāk līdz pārstrādei. Iegūst vide, iegūst bizness. Diemžēl tie ir tikai 10% no kopējā Latvijas radītā atkritumu daudzuma.
Pārējos 90% krauj kaudzēs, apdraudot vidi un, kā rāda Jūrmalas piemērs, arī cilvēku veselību. Un vēl importē, it kā ar pašu radīto nepietiktu.

Foto – Harijs Daina Liepiņš
Žurnālists – Imants Vīksne