Mazuļu glābšana nonākusi arī atkritumu apsaimniekotāja redzeslokā

Vides apsaimniekotājs SIA “Eco Baltia vide” šogad atkritumos atrasto mirušo cilvēkbērnu atstātās traumas cenšas dziedēt ar sociālās atbildības aktivitāti, atbalstot glābējsilīšu jeb baby box projektu un informējot sabiedrību par iespējām brīžos, kad vairs nezini, kurp doties.

Glābējsilītes pie slimnīcām Latvijā ir ierīkotas gan Liepājā, gan Ventspilī, kur šogad atkritumos atrada zīdaiņu līķus, gan arī Rīgā, Jelgavā, Valmierā, Madonā, Rēzeknē un Daugavpilī. Taču tas nebija glābis Kurzemē izmestos mazuļus. Acīmredzot, ar šķietamo bezizejas situāciju saistītie cilvēki neapmeklēja slimnīcas, nepatērēja medijus, tāpēc tiks informēti tur, kur savāc atkritumus.

“Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” ir sociāls projekts sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu, kurš Latvijā tika sākts 2009. gadā. Līdz šim ir izveidotas astoņas glābējsilītes un ar to palīdzību pavisam izglābtas 58 zīdaiņu dzīvības. Vecākajam glābējsilītē atstātajam bērnam šogad paliek jau piecpadsmit, un drīz viņš būs jau pieaudzis.

SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts sarunā par atgūšanos no šoka ar uzņēmuma filiālē Liepājā atrasto  zīdaini pastāsta ne tikai par šokējošo pieredzi un tās motivēto sociālo atbildību, bet arī par to, kādi risinājumi un dažādas aktivitātes rodas vides apsaimniekošanas darbos, kādas lietas cilvēki mēdz izmest atkritumos un kā mainās sabiedrība un pasaule.

Kā izpaudīsies sadarbība ar glābējsilīšu projektu un kā uzņēmums “Eco Baltia vide” nonāca līdz šim lēmumam?

– Mēs piedalīsimies informatīvā kampaņā, lai atgādinātu, ka Latvijā ir šīs glābējsilītes. Aptuveni desmit savos atkritumu šķirošanas laukumos vai šķirošanas punktos mēs liksim lielus banerus ar telefona numuriem, kur var zvanīt, interesēties, ja cilvēks ir nonācis tādā situācijā, ka viņam glābējsilīte varētu būt risinājums. Centīsimies vienkārši palīdzēt informatīvā kampaņā gan ar baneriem, gan sociālajos tīklos. Līdz tam mēs nonācām faktu un apstākļu ietekmē. Diemžēl šogad mūsu atkritumu šķirošanas rūpnīcā Liepājā gada sākumā bija negadījums, kad mūsu darbinieki uz atkritumu šķirošanas līnijas kopā ar citiem atkritumiem atrada arī zīdaiņa mirstīgās atliekas. Kaut ko tādu mūsu darbinieki nekad nebija atraduši, un mēs ļoti ceram, ka nekad vairs neatradīs, bet, lai tā būtu, mēs iesaistāmies šajā projektā un aicināsim arī citus uzņēmējus darīt to pašu. Ir grūti iedomāties, cik šausmīgiem apstākļiem jābūt, lai cilvēks nonāktu līdz lēmumam izmest atkritumu konteinerā mazuli, bet no otras puses tas arī traumē mūsu darbiniekus.

Vai darbinieki saņēma kādu palīdzību?

– Jā, pēc notikušā tika piešķirtas gan brīvdienas, gan arī psihologa palīdzība tiem, kam tā bija nepieciešama. Visu nepatīkamāku padarīja fakts, ka nepilnus pāris mēnešus pēc viena tāda atgadījuma bija jau nākamais – šoreiz atkritumu konteinerā. Otrs gan nebija pie mums, taču tāpat bija šokējošs, jo saprotam, ka mūsu darbībā savā ziņā ienāk valstiska sociālā problēma. Divi gadījumi viena gada laikā, kas ir saistīti ar atkritumu izvešanu un šķirošanu, lika mums aizdomāties, ka, iespējams, arī mēs kaut kā varam vismaz ar informēšanu atgādināt, ka glābējsilītes Latvijā pastāv jau 15 gadus un ka šī ir labāka izeja nekā izmešana atkritumos.

Turklāt mēs iekšēji uzņēmumā ļoti atbalstām ģimenes ar bērniem. Es pats esmu daudzbērnu tētis, mums vairāki akcionāri ir daudzbērnu vecāki. Mums katra bērna dzīvība ir zelta vērtē, it īpaši Latvijas demogrāfijas bēdīgajā situācijā. “Eco Baltia” grupa arī ir ieguvusi ģimenei draudzīgas darbavietas statusu. Mums, piemēram, gan grupā, gan arī “Eco Baltia vide” darbinieki ir ļoti dažādi – biroja darbinieki, ražotņu darbinieki –, un mēs veicinām, lai it visas ģimenes var iesaistīties ģimeniskās aktivitātēs, stiprinot kā darba komandas, tā ģimenes garu. Aicinām arī citus uzņēmumus ne tikai ziedot sabiedrības labā, bet arī parūpēties uzņēmuma iekšienē par saviem darbiniekiem, atbalstīt un veicināt darbinieku ģimenēs augošo bērnu labklājīgu nākotni.

Rodas priekšstats, ka sociālā atbildība uzņēmumam ir cieņā, un vai ir vēl citi projekti?

– Mēs cenšamies katru gadu iesaistīties vairākos sociālajos projektos. Parasti tā ir palīdzība cilvēkiem ar dažādām mantām, kuras vēl var izmantot. Piemēram, ar sašķirotiem tekstila izstrādājumiem, kas ir pietiekami labā kvalitātē, lai tie noderētu arī citiem valkātājiem, piemēram, senioru namos, vai bērnu namos. Mēs arī palīdzējām Ukrainas bēgļiem Latvijā. Tur, kur mēs redzam, ka mūsu savāktais materiāls var būt vēl noderīgs un izmantojams. Tāpat mēs esam atsaucīgi ziedojumu vākšanas aktivitātēm gan Latvijā, gan Ukrainā. Itin bieži šīs sociālās kampaņas ir ar pievienoto vērtību, piešķirot dažādām lietām otru dzīvi.

Tas liek domāt, ka cilvēki atkritumos izmet pavisam derīgas lietas labā stāvoklī. Cik reāla un pamatota no jūsu skatpunkta ir Eiropas Komisijas “Zaļā kursa” politika nemest ārā, bet salabot, piešķirt otru mūžu?

– Vadoties pēc mūsu pieredzes, mēs tāpēc tos saucam par materiāliem jeb resursiem, nevis atkritumiem. Un apjomi materiāliem, kuriem varētu piešķirt otru dzīvi, ir ļoti lieli. Piemēram, tekstila šķirošanā vai elektronikas šķirošanā mēs bieži redzam, ka cilvēki regulāri izmet ne tikai lietojamas lietas labā stāvoklī, bet pat tādas nelietotas lietas, kurām virsū vēl ir cenu zīme. Varbūt cilvēki pārāk vieglprātīgi attiecas pret mantām, kurām vēl ir pielietojums… Mēs skatāmies uz to, ka nākotnē atvērsim speciālu veikalu, kurā labākās atgūtās lietas piedāvāsim iegādāties citiem.

Cik plašs ir jūsu darbības lauks?

– Mums ir divi tādi kā pamata reģioni – Rīgā un Pierīgā. Rīga ir sadalīta daļās, no kurām viena ir mūsējā, bet Pierīgā mums ir Mārupes novads, Ādažu novads, Salaspils novads. Esam pārstāvēti arī Kurzemes reģionā, kur ir puse no Liepājas, puse no Dienvidkurzemes reģiona, un mēs apkalpojam arī Saldus un Brocēnu pašvaldības. Vēl viens mūsu grupas uzņēmums strādā Siguldā, un viens arī Lietuvā, kur tas ir vadošais nozares spēlētājs.  Pārklājums ir diezgan liels, un jāsaka, ka ieradums izmest labas lietas ir visur. Tas nav tikai Rīgā. Mūsu darbinieki Saldus pusē ir uztaisījuši tādu mantu apmaiņas skapi, kur Saldus iedzīvotāji var nākt un apmainīties ar mantām, apskatīties, kas viņiem tur ir vajadzīgs. Tur nonāk arī tas, ko mēs atrodam atstātu pie atkritumu konteineriem – vēl labu un brīžiem šķietami nelietotu.

Kā ir ar normatīvu bāzi jūsu biznesam?

– Vides apsaimniekošanā Latvijā visa likumdošana ir divos līmeņos – valsts “lielie” likumi un pašvaldību saistošie noteikumi, un ļoti daudz ir tieši pašvaldību rokās, pašvaldība arī ir sākotnējais pasūtītājs, kas pasaka, ar kādiem noteikumiem katrs operators pie viņiem strādās. Ir labie un sliktie piemēri, bet mums paveicies, ka mēs strādājam ar labajiem piemēriem, kādi ir, piemēram, Kurzemes reģiona pašvaldības, Rīgas pašvaldība u.c. Viņi izmanto tiesības formulēt savus saistošos noteikumus stingrākus nekā pārējā valstī, jo, ja pārējā valstī šķirošana ir iespēja, tad šajos reģionos pašvaldības ir noteikušas, ka šķirošana ir pienākums. Latvijā tomēr ir arī tādas pašvaldības, kurās joprojām šķirošanas konteiners ir diemžēl par maksu. Tas iedzīvotājus nekādi nemudina ar to nodarboties.

Cik atsaucīgi Latvijas iedzīvotāji ir attiecībā uz šķirošanu un cik pareizi šķiro?

– Par šķirošanu es laikam esmu tas, kurš saka, ka nav viss slikti, viss kļūst labāk. Cilvēki arvien labāk šķiro un ne tikai pēc apjomiem, kas nonāk šķirošanā, nevis noglabāšanā, bet arī pēc kvalitātes. Cilvēki kļūst vērīgāki, izglītotāki, tas viss uzlabojas, un šobrīd cilvēki jau saprot, ka var nodot arī iepakojumu, elektroniku, tekstilu. Tādā veidā parādās aizvien vairāk mantu, kuras vēl ir lietojamas. Jo vairāk cilvēki šķiros, jo lielāka kļūs tā plūsma, kurai vēl var dot otro dzīvi.